Programmas “Erasmus+” jaunatnes darbinieku mobilitātes projektā “Move, Connect and Engage!” satikās 24 profesionāļi, kas strādā ar jauniešiem divās darbības jomās – jaunatnes darbinieki un laikmetīgās dejas eksperti no sešām valstīm, lai kopā mācītos par kinestētisko mācīšanos, kas balstīta neformālās izglītības pieejā, un, daloties pieredzē, radītu jaunus rīkus darbā ar jauniešiem. Šis projekts ļāva dalībniekiem atjaunoties un pilnveidoties gan personīgā, gan profesionālā līmenī.
Ideja par projektu radās tad, kad izveidojās komanda – no vienas puses pieredzējušas profesionāles savā jomā un no otras – jauna, maza, bet apņēmīga biedrība, kas vēlas rosīties un sniegt ieguldījumu cilvēku izpratnes pilnveidošanā par sevi attiecībās ar citiem. Biedrības “Vitamīns K[kustība]” darbības joma ir kinestētiskā mācīšanās, izmantojot laikmetīgo deju kā galveno rīku. Savukārt mācību vadītājas Ieva Grundšteine un Ilze Zīriņa kopā ir vadījušas vairāk nekā piecus “Erasmus+” projektus par kinestētisko mācīšanos caur laikmetīgo deju. Bija pienācis laiks apkopot šo pieredzi un izveidot pašām savu projektu, kurā iziet caur visām projekta realizēšanas fāzēm – gan kā ideju ģeneratorēm, satura veidotājām, mācību organizētājām, gan kā projekta iesniedzējām un vadītājām.
Galvenais, ko vēlējāmies sasniegt, bija radošu un intensīvu procesu dalībniekiem, kā vienotai grupai, kurā katrs var sniegt savu ieguldījumu un gūt jaunas idejas savā profesionālajā darbā. Vēlējāmies arī, lai notiek satikšanās ar jauniešiem, ar kuriem sadarbojoties, dalībnieki var iedzīvināt savas idejas un saņemt atgriezenisko saiti. Atskatoties, saprotam, ka nākošreiz, kad vēlēsimies iesaistīt jauniešus, jāpieliek lielākas pūles, lai noorganizētu jauniešu grupu un kāds to vadītu, jo brīvprātības princips ļauj satikt tikai dažus apņēmīgus jauniešus.
Mācību ietekme un dalībnieku pieredze
Drīz būs pagājis gads, kopš mācībām Kocēnos. Mēs vēl joprojām jūtam rezonansi no dalībniekiem – galvenokārt dalībnieki turpina satikt viens otru, veidojot personīgas draudzības un realizējot mazus sadarbības projektus. Gandrīz katrs ir izmēģinājis mācībās gūto pieredzi iedzīvināt savā ikdienā un pastāstījis par to arī mums. Visinteresentākie bija izaicinājumu pilnie gadījumi. Tie atgādināja, cik nozīmīgs ir konteksts, kurā mēs savas idejas piedāvājam īstenošanai (laika brīdis, grupas briedums, attiecības ar aktivitātes vadītāju u.c.). Nezinām, cik dalībnieki vēl joprojām attīsta savas mācībās radušās idejas, bet arī tas laiks – astoņas dienas kopā, piedzīvojot, cik īsā laikā apzināta kustība aizved līdz dabiskai saiknei starp cilvēkiem, veidojot grupas izjūtu, kas savukārt rada vēlmi aktīvi iesaistīties notiekošajā (šis attīstības process arī iekļauts projekta nosaukumā “Move, Connect and Engage!”), ir pietiekoši vērtīgs un ķermeņa atmiņā paliekošs, lai saprastu, ka ieguldītais darbs ir atmaksājies.
Galvenās iegūtās atziņas un pārdomas
Kas ir tas, ar ko vēlamies padalīties no šīs pieredzes? Pārdomu, atziņu un ieguvumu ir daudz, bet padalīšos ar dažām: Pirmkārt, kārtējo reizi pārliecinājāmies, ka apzinātība un zināšanas par kinestētisko mācīšanos kā metodi, ir ļoti maz cilvēkiem. Bieži jaunatnes darbā tiek iesaistītas kustību spēles, lai aktivizētu, piesaistītu, izklaidētu, bet lielai daļai atklājums bija tieši kinestētiskās mācīšanās aspekts. Jau 20.gs. sākumā deja ir atzīta kā rīks, kas ļauj mums labāk iepazīt savu ķermeni, uztveri, sajūtas, attiecības ar citiem cilvēkiem, tomēr visbiežāk mēs to uztveram tikai kā izklaides avotu. Tāpēc kinestētiskā mācīšanās paliek kā kaut kas teorētisks. Jāatzīst, ka arī mācību procesā dalībnieki tomēr vēlējās daudz reflektēt un diskutēt. kas atkal virzīja mūs prom no ķermeniskās pieredzes, atgriežot “darbošanos prātos”. Tāpēc kinestētiskā mācīšanās kā tēma nav izsmelta. Veidojam gudri sagatavotu saturu un dalāmies ar to!
Starpdisciplinārā sadarbība projektā
Starpdisciplinaritāte starptautiskos projektos nav viegls uzdevums. Vadoties no savas pieredzes, kurā mūsu komandā ir izveidojusies ļoti laba starpdisciplinārā sadarbība, sava projekta tiešajā mērķauditorijā iekļāvām divus jomu speciālistus, kas ikdienā strādā ar jauniešiem: jaunatnes darbiniekus un dejas ekspertus. Centāmies no katras dalībvalsts iesaistīt pa diviem no katras jomas, lai arī pēc mācībām dalībnieki varētu sadarboties. Kā jau dzīvē, šo līdzsvaru neizdevās tik labi saglabāt, kā uz papīra. Dalībvalstīs, kur partnerorganizācijas bija saistītas ar kustību, bija sarežģīti aizsniegt jaunatnes darbiniekus. Savukārt ar jaunatnes darbu saistītām organizācijām grūtāk bija iesaistīt dejas speciālistus. Lai gan kopumā izdevās izveidot grupu, kurā dejas speciālistu un jaunatnes darbinieku skaits ir vienāds, tomēr procesā vērojām, ka dalībniekiem nogurstot, viņi meklē domubiedrus, kas pazīstamāki – gan no savas kultūras, gan no savas profesionālās jomas. Arī īstenojot pēc mācību aktivitātes, sapratām, ka satrpdisciplīnu sadarbība notikusi tikai dažiem dalībniekiem. Kārtējo reizi pārliecinos, ka starpdisciplināra sadarbība nav pašsaprotama lieta un ir jānovērtē, ja kādam izdodas izveidot tādu, kas ir jēgpilna, vienam otru papildinoša un attīstīties spējīga.
Daudzveidīgās pieredzes un formāti
Treškārt, apzināti savu tēmu iedzīvinājām dažādos formātos:
- Darba telpās – iepazīstinot dalībniekus ar dažādām metodēm un paņēmieniem, ļaujot viņiem darboties radošajās darbnīcās un dalīties ar sevis radītiem piedāvājumiem.
- Publiskajā telpā - gūstot uzstāšanās pieredzi, kas atkal rada ļoti īpašu grupas sajūtu, ko citur nav iespējams piedzīvot.
- Ciemojoties pie jauniešiem deju studijā un iesaistoties viņu nodarbībā.
- Dabā, kur tumsas aizsegā katrs varēja piedzīvot kustību saiknē ar mūziku, gaismu, tumsu, citiem cilvēkiem, sevi, zinot, ka neviens neskatās, nevēro, nevērtē.
- Savsarpējā ikdienas prakšu apmaiņā – ārpus plānotās programmas dalībnieki labprāt citus iepazīstināja ar citām sev zināmajām un piekoptajām kustības praksēm, piemēram, skriešana, parkour, joga, flamenco.
Mēs ticam, ka kustības pieredze dažādos veidos bija tas, kas ātri izveidoja grupas sajūtu, kas padziļinājās ik dienu. Nenoliedzu, ka šī sajūta izgaist salīdzinoši drīz, jo atgriežamies savā ikdienā un iesaistāmies jaunos projektos, kas veido jaunas saiknes, tomēr, projekta Whatsapp grupā vēl joprojām dalībnieki ievieto foto, kuros redzams, ka kāds apciemojis kādu.
Projekta organizēšanas izaicinājumi un mācības
Sarežģījumi projektā saistījās ar laika organizēšanu dokumentu kārtošanā un organzatorisko pusi. Dokumentu kārtošanai jāparedz ilgāks laiks. Piemēram, dalībnieku no Turcijas vīzu organizēšana izvērtās stresa pilna. Tikai pateicoties Ārlietu ministrijas atsaucībai, turku dalībnieki tās pēdējā brīdī saņēma un varēja pilnvērtīgi piedalīties projektā.
Viena no mācībām sadzīves organizēšanā ir nedot bezgalīgas izvēles iespējas ēdināšanā. Domājot par dalībnieku labsajūtu mācību laikā, centāmies piepildīt viņu vajadzības un vēlmes. Kādā brīdī sapratām, ka esam zaudējušas šauro robežu starp vajadzību un iegribu piepildīšanu. Piemēram, rūpējoties par dažādajiem ēšanas paradumiem, attapāmies neērtās situācijās. Vegāns pārstāja tāds būt, ieraugot tiramisu uz galda. Kāds cits, kas “neēd jūras veltes” labprāt vēlas paelju. Vēl kāds, kas “neēd olas”, ir nelaimīgs, kad nesaņem pankūku porciju. Šī maldīšanās ietekmēja mūsu attiecības ar šefpavāru. Viņš bija pastāvīgā stresā, jo nevarēja veidot ēdienkarti, balstoties uz sākotnējo informāciju par klientu specifiskām vajadzībām. Tagad mums tā ir mācība. Nākamreiz piedāvāsim 2-3 galvenās iespējas īpašām vajadzībām, piemēram, vegānā, bez laktozes un bez glutēna ēdienkarte. Vēl var runāt arī par jautājumu, kā saglabāt augstu kvalitāti arī pēc mācību aktivitāšu organizēšanā dalībnieku mītnes vietās, bet tas jau uzdevums nākošajiem projektiem.
Galvenais – neapstāties pie izaicinājumiem!
Visbeidzot, ja esi maza, nepieredzējusi biedrība, nebaidies iesaistīties programmā “Erasmus+”! Ja vien tici savai idejai, esi pārdomājis projekta struktūtu, kas ir saturiski piepildīta, oriģinālu ideju iekļaujoša un loģiski būvēta, tad arī ar administratīvajiem jautājumiem tiksi galā. Sistēma, kurā jāgatavo projekta pieteikums, uzod tādus jautājumus, uz kuriem meklējot atbildes, zināmā mērā esi jau sagatavojies. Vēlāk, koordinējot projektu un gatavojot atskaites, nenogurstoši palīdzēt gatavi Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras (JSPA) vecākie projektu eksperti. Tā sajūta, ka neesi viens svešajā “projektu okeānā” ir ļoti būtiska un iesaistoša. Lai gan administratīvā projekta realizēšanas puse mūs turēja stresā, tomēr jau šobrīd mēs neizslēdzam iespēju uzsākt jaunu projekta realizēšanas procesu, kurā varam sniegt savu ieguldījumu, radot jaunas idejas, kā atbalstīt cilvēkus, kas nenogurstoši meklē jaunus ceļus pie jauniešiem.
Pieredzes stāsta autore: Ilze Zīriņa no biedrības “Vitamīns K[kustība]”